Vēsture
Uz ziemeļiem no Antālijas arheoloģiskajos izrakumos atrastās liecības – akmens darbarīki un primitīvi kultūras pieminekļi, liecina par klejotājcilšu jeb nomadu, kas sekoja dzīvnieku bariem kā pārtikas avotam, apmešanos Antālijas apgabalā jau paleolītā, kas ir aptuveni 20 000 gadus p.m.ē.
Vēlāk 10 000 g.p.m.ē. dažādas ciltis sāka apmesties uz dzīvi Anatolijas pussalas auglīgajās daļās, kur sāka audzēt miežus un kviešus, kas deva patstāvīgu iztikas nodrošinājumu.
Laikam ritot, ļaudis apguva rūdas iegūšanas tehniku un ap 5000.g.p.m.ē. Anatolijas pussalā sāka izgatavot metāla priekšmetus, ieročus un rotaslietas.
Vara laikmetā aptuveni no 5500.līdz 3000.g.p.m.ē. Anatolijas pussalā ļaudis audzēja gan labību, gan dzīvniekus iztikai. Šajā laika posmā sāka parādīties pirmie no vara gatavotie darbarīki un apgleznoti māla trauki.
Anatolijas pussalā pirmie atrastie metāla juvelierizstrādājumi, dzeramie trauki atrasti no bronzas laikmeta, kas ir aptuveni ap 3000. līdz 1200.g.p.m.ē.
Ap 3.gadu tūkstoti p.m.ē. Asīrijas impērijas laikā izveidojās pirmā tirdzniecības sakari starp Mezopotāmiju un Anatolijas pussalu. Senākie Anatolijas pussalā atrastie rakstības piemēri atrasti no šā laika perioda, kad Mezopotāmijas tirgotāji sāka savus darījumus pierakstīt uz māla plāksnītēm.
Ap 1400 gadu p.m.ē. mūsdienu Antālijas reģions nonāca Hetu Impērijas rokās (Hittite Empire), kuru valdīšanas laikā tika nodibinātas vairāki neatkarīgi valstiski veidojumi. Heti lietoja gan ķīļrakstu, gan hieroglifus. Hetu valdnieku dokumenti un citi rakstu paraugi mūsdienās apskatāmi Bogazkales (kādreizējā hetu galvaspilsēta Hatušašas) arhīvos. Hetu kultūrā svarīgu vietu ieņēma reliģija, veiksmīgi tika attīstīta likumu sistēma un sodāmība likumpārkāpējiem. Atrastās senlaiku liecības liecina, ka Hetu Impērija savos zelta laikos pletusies visas Anatolijas pussalas apmēros.
Laika posmā no 11. – 8.gs.p.m.ē. apgabals nonāca gan līdiešu (Lydians), gan persiešu rokās. Līdz 4.gs. p.m.ē. reģionu iekaroja Aleksandrs Lielais, pēc kura nāves par varu, mainīgiem panākumiem dažādu savstarpējo nesaskaņu dēļ, cīnījās Aleksandra Lielā ģenerāļi.
kas tiek uzskatītas par pirmajiem sudraba naudas ieviesējiem. To izveidotās Līdijas karaļvalsts noriets aizsākās pēc persiešu iekarojumiem 560. gadā p.m.ē.
Šajā laika posmā Egejas jūras piekrastē uzplaukst grieķu kultūra un dzīves veids. Plašāka grieķu ekspansija aizsākās laika posmā no 330. līdz 132. gadam p.m.ē., kad Maķedonijas Aleksandrs, nostiprinājis pozīcijas tagadējā Eiropas teritorijā, sāka ieņemt Persijas zemes, zem kurām tajā laikā ietilpa arī Anatolijas pussala. Jaunie iekarotāji ieviesa ne tiki savu kārtību un likumus, bet arī atstāja bagātīgu kultūras mantojumu.
Pergamas Karalistes karalis Atals II (159-138 p.m.ē.), saskatījis daudzās priekšrocības kādas var sniegt atrašanās ostu tuvumā, sagrāba varu apkārtnē, kas ir mūsdienu Antālijas reģions. Apgabals tiek nosaukts par Attaleia pēc Atala II valdīšanas. 67. gadā p.m.ē. pilsēta nokļūst romāņu pārraudzībā.
Pilsēta savus ziedu laikus piedzīvojusi romiešu, bizantiešu un seldžuku valdīšanas laikā, taču ap 1390. gadu tā nonāca Osmaņu Impērijas pakļautībā. 133. gadā p.m.ē., mirstot pēdējam Pergamas valdniekam Atalam III, pilsēta tiek nodota romiešu rokās. Romiešu un sekojošie Bizantiešu Impērijas valdnieki valdīja šajā apvidū nākamos 13 gadsimtus.
No romiešu valdīšanas laikiem šajā reģionā ir saglabājušās tādas seno celtņu drupas kā piemiņas arkas par godu imperatora vizītei, teātri un tā laika stadioni sporta pasākumiem.
4.gs.m.ē. imperatoram Konstantīnam, kurš valdīja no 324. līdz 337.gadma m.ē., pieņemot kristietību tika nodibināta Konstantinopole (mūsdienu Stambula), kas sešu gadu laikā tika izveidota par galveno kristietības centru un valsts galvaspilsētu ar masīviem aizsargmūriem, hipodromu, forumu un publiskajām pirtīm. Sadalot impēriju divās daļās Konstantīna mazdēliem, aizsākās Romas Impērijas noriets un sabrukums.
Bizantijas Impērijas laikā un tā varenākā imperatora Justiniāna valdīšanas laikā no 527.-565.gadam Konstantinopole kļuva bagātāka ar Svētās Sofijas katedrāli, kā arī ar daudzām skaistām pilīm, baznīcām un sabiedriskajām celtnēm. Mūsdienu Antālijas province kļūst par kristietības izplatības centru Anatolijas pussalā. Neskatoties uz to, arābu uzbrukumi reģionam turpinājās arī 7.gs. Ap 8. gs. Bizantijas Impērijas zemes turku-seldžuku iekarojumu iespaidā, sāka sarukt.
Turku nācija veidojusies no Centrālāzijas klejotāju ciltīm, kas ap 10. gs. veica sirojumus uz Bizantijas pārvaldīto Anatolijas pussalu. Gadsimtu laikā viena no ciltīm – seldžuki atdalās un vairākkārtīgi cīnās par zemēm Anatolijas pussalā gan ar krustnešiem, gan ar bizantiešiem. Seldžuku sultāniem 1207. gadā iekarojot Antāliju paveras ceļš uz nozīmīgiem tirdzniecības ceļiem, kas veicina sultanāta ekonomisko uzplaukumu, kultūras, mākslas, literatūras un zinātnes strauju attīstību, kā arī arhitektūras izaugsmi.
Kopš 1243.gada mongoļi ciltis iekaro seldžuku dinastijas zemes, padarot seldžukīdu valdniekus par mongoļu vasaļiem. Mongoļiem ievācot mazākas nodevas no islāma ticībai piederošiem ļaudīm, šajā laika periodā daudzi iedzīvotāji pievēršas islāmam. Ar turku sacelšanos un feodālu valstu nodibināšanu, 1335. gadā beidzās mongoļu valdīšanas laiks Anatolijas pussalā. Šajā laikā feodālās valsts Ertūgrulas valdnieka dēls Osmans aizsāk Osmaņu dinastijas valdīšanas laiku.
Strauja Osmaņu impērijas paplašināšanās aizsākās 13. gadsimtā. 1453.gadā tika iekarota Konstantinopole un laika gaitā tika pakļautas daudzas teritorijas no Ungārijas dienvidiem līdz Jemenai un no Krimas līdz Marokai, kas tika paveikts pateicoties labi organizētajai impērijas pārvaldei un militārai organizācijai. Mūsdienu Antālijas province osmaņu varā nonāca 1391. gadā. Vēlāk, vairākās paaudzēs pie varas nākot sultāniem, kas vairāk interesējās par sev piederošo bagātību kā domāja par pārvaldes organizēšanu, iekšējo ķildu un ārējo uzbrukumu rezultātā impērija novājinājās.
Sākot ar 1699.gadu, kad impērija zaudēja pusi no savām zemēm Eiropā, vairākos karos ar Krieviju, Venēciju, Austriju un Persiju impērija turpināja zaudēt aizvien lielāku daļu no savas teritorijas. Iesaistoties Pirmajā pasaules karā, 1918. gadā osmaņu zemes bija saglabājušās vairs tikai Anatolijas pussalas vidienē. Britu, franču un itāļu okupācija bija skārusi daudzas pilsētas, tajā skaitā Stambulu un Izmiru.
Pēdējais iebrukums Antālijā bija 1919.gadā, kad tā līdz 1921.gadam nonāca itāļu rokās. 1921.gada 5.jūlijā, itāļu spēku invāzijai beidzoties, Antālija kļuva par jaunās Turcijas Republikas sastāvdaļu. Dibinot valsti 1923.gadā, Antālija tika reģistrēta kā Turcijas Republikas province, par galvaspilsētu tiek izvēlēta Ankara, bet par valsts vadītāju Mustafs Kemels, kura vadībā tika atgūtas daļa no iekarotajām zemēm un kurš vēlāk pieņēma vārdu Ataturks (tulkojumā – turku tēvs). Atceļot musulmaņu tradicionālo vadības veidu – kalifātu, pieņemot uz rietumu pasaules balstītu civilkodeksu, arābu un persiešu rakstību aizstājot ar latīņu alfabētu, Ataturks lika pamatus savam mērķim – modernai, rietumnieciskai Turcijas valstij.
