Virtuve

Turki nāk no Vidusāzijas un ir mantojuši bagātīgu ēšanas kultūra, kuras pamatā ir gan pārtikas, gan dzērienu daudzveidība. Kulinārijas tradīcijas radušās apvienojot Āzijas virtuvi ar pikantu jēlu gaļu, bagātinot to ar ekoloģiskiem garšaugiem no Anatolijas pussalas, kā arī piena un gaļas produktiem no austrumu Melnās jūras krastiem un saldumiem no Mezopotāmijas. Turcijā ēšanas paradumi mainās gan vēsturiski līdz ar laiku, gan reģionāli, kā arī nozīmīgas atšķirības novērojamas lauku rajonos un pilsētās.

Eksperti, kas izvērtē pēc augstākajiem kritērijiem, atzīst turku virtuvi par vienu no pasaules top klases virtuvēm. Reģionālo apgabalu ēst gatavošanas tradīcijas, kas vēl nav pilnībā atklātas un reģistrētas, ir tikpat bagātīgas kā visa Anatoliju pussalas civilizācijas, kas iekļauj sevī vairāk nekā 2000 gadu vecus dārgumus. Pārtikas kvalitāte, piederumu skaits, ko izmanto maltītes pagatavošanā, ēdiena pasniegšana un sastāvdaļas, kas tiek izmantotas, dod priekšstatu par šīs civilizācijas dzīves un kultūras augstajiem standartiem. Ir skaidrs, ka sabiedrība, kura neizmanto lauksaimniecības produktus, bet patērē gaļu un medījumus ir primitīvā attīstības stāvoklī. Turpretī turki cauri gadu tūkstošiem ir gatavojuši dažādus ēdienus bagātīgi izmantojot gan lauksaimniecības, gan gaļas produktus. Bagātais ēšanas kultūras mantojums no dažādām šajā apvidū valdošajām civilizācijām ir saplūdis mūsdienu Turcijas virtuvē. Ēdienu nedrīkst uzskatīt tikai un vienīgi par kaut ko, kas tiek pagatavots, lai patērētu, virtuve un ēšanas tradīcijas ir kultūras dārgumu pamats, tās arī liecina par visas sabiedrības dzīves stilu un kultūras attīstības pakāpi.

Antālijā, pateicoties tās ģeogrāfiskajam novietojumam, sajaukušies ēšanas paradumi starp nomadiem un Vidusjūras kultūru, kas sniedz ēdiena garšai īpašu raksturu. Ir liela ēdienu daudzveidība, kas pagatavoti no baklažāniem, anšoviem, tāpat galdā tiek likti dažādu veidu gardi salāti. Gardas un vieglas uzkodas iespējams iegādāties pie tirgotājiem ielas kafejnīcās. Plaši izplatīti ir kebabu nami, kas redzami it visur. Kebabi var būt gatavoti no gaļas, zivīm vai dārzeņiem. Izsalkumu variet remdēt ar dažādiem kebabu veidiem: paipalas kebabs, kebabs uz iesma (Şiş Kebab), sacepts jēra kebabs, stieņveida kebabs, kebabs ar maizi, Adanas kebabs, sač (Saç) kebabs, taš (Taş) kebabs, tandir (Tandır) kebabs ir daži no šiem kebabu veidiem.

Dārzeņi, gaļa un miltu izstrādājumi ir trīs galvenās sastāvdaļas tipiskā Anatolijas pussalas iedzīvotāja ēdienreizē. Daļa no ēšanas tradīcijām ir kā saikne, kas vieno tagadni un vēsturi. Antālijas virtuvei raksturīgs arī jogurts, kas nācis no nomadu kultūras. Antālijā tas ticis papildināts ar sezamu un ķiplokiem, kas ir tipiski elementi Arābijas virtuvē.

Piejūras piekrastes restorānu specializācija zivju ēdieni un jūras veltes, ko lielākoties pasniedz grilētas vai sautētas. Kapadokijas apkārtne ir izslavēta ar gardajiem vīniem un vīnogām. Katrai no provincēm ir raksturīgi savi, tai īpaši kulinārijas darbi.

Tradicionālā Turcijas maltīte sākas ar uzkodām jeb meze, ko pasniedz visos turku restorānos, klāt piedāvājot nacionālo alkoholisko dzērienu raki, kas ir anīsa degvīns.

Saldumus Turcijā mēdz ēst dažādos brīžos, ne tikai maltītes beigās. Tos var nopirkt īpašajos saldumu veikalos, kioskos un pie ielu tirgotājiem. Turku saldumu pagatavošanai nereti tiek izmantoti īpaši sīrupi, kas tos padara ļoti saldus, un dažādi rieksti un žāvēti augļi. Atpazīstamākais saldumu veids, kas asociējas ar Turciju ir baklava, tomēr to biežāk lieto ar kafiju kā našķi pēc kebaba vai kāds citas uzkodas. Kā deserts pēc maltītes plašāk tiek lietoti dažādi svaigi, sezonai raksturīgi augļi, kas šajā reģionā ir īpaši sulīgi un gardi pateicoties saules klātbūtnei. Pavasaris ir zemeņu, ķiršu un aprikožu laiks, kam seko persiki, arbūzi un melones. Vasaras otrajā pusē iespējams izbaudīt visu veidu vīnogas, zaļās un violetās vīģes, plūmes, ābolus, bumbierus un cidonijas. Apelsīni, mandarīni un banāni raksturo ziemas periodu.

Turki visbiežāk dzer melno tēju, kas tiek pasniegta tulpjveida glāzēs. To piedāvā visur - iepērkoties veikalos un tirgos, birojos. Turki iecienījuši arī ābolu un liepziedu tējas. Savukārt melno turku kafiju jeb kahve, kas ir ļoti stipra, turki lieto otrajās brokastīs vai pēc ēšanas, to pasniegšanai izmantojot mazas tasītes. Ļoti populāras ir svaigi spiestas sulas, kā arī sāļais rūgušpiens ayran un boza, kas ir pagatavots no izkaltētiem un plaucētiem kviešu graudiem. Turcijā tiek gatavoti labi vīni, alus cienītājiem noteikti jānobauda vietējais Efes Pilsen alus.

Antālijas virtuve mūsdienās tiek atzīta par veselīgu pateicoties lielam skaitam svaigu un gardu dārzeņu, plašai izvēlei ar jūras veltēm un ievārījumiem, kas gatavoti no sulīgajiem citrusaugļiem. Virtuves kultūras pētnieks Gokcen Adar par ēšanas kultūru, kas apvieno olīvu, kviešu un vīnogas, saka sekojošo: „Olīvas kā eļļa nodrošina garšu, kvieši, kā maize paredzēts veselā saprāta uzturēšanai, bet vīnogas kā vīns sniedz baudu”.